Uzņēmuma konkurences priekšrocības

Uzņēmuma konkurences priekšrocības ir tādas priekšrocības, kādas ir uzņēmumam pār savu konkurentu vai konkurentu grupu noteiktā tirgū, stratēģiskājā grupā vai nozarē.[1]Teorijā tiek analizēti dažādi modeļi, ar kuru palīdzību var iegūt konkurences priekšrocības. Viens no vienkāršākajiem modeļiem, kuru izstrādājis K.Omeijs (Ohmae, K.), pamatojas uz trīspusējiem sakariem starp uzņēmumu, tās klientiem un konkurentiem — „3C modelis”. K.Omeijs (Ohmae, K.)uzsver, ka biznesa stratēģijas veidošanas pamatā jāvērš uzmanība uz trijiem galvenajiem spēlētājiem: pircēju; konkurentu; uzņēmumu un, integrējot visus trīs „C” stratēģiskā trijstūrī, var rasties ilgspējīgas konkurences priekšrocības.[2]Saskaņā ar angļu ekonomista Dž. Keja (Kay, J.) uzskatiem konkurences priekšrocības ir atkarīgas no īpaša potenciāla radīšanas un izmantošanas. Dž.Kejs (Kay, J.) izšķir trīs uzņēmuma īpaša potenciāla tipus:

1. organizicionālā arhitektūra;

2. reputācija;

3. inovācijas.[3]

Pēc K.Omeija (Ohmae, K.) uzskatiem, uzņēmējdarbības prakse liecina, ka uzņēmumi, kas realizē inovācijas ražotajos izstrādājumos un pielietojamā tehnoloģijā, nodrošina sev konkurences priekšrocības tirgū. Tāpat, tiek iegūtas arī priekšrocības izmaksu līmenī un cenu līmenī, jo tiek racionāli izmantoti resursi, ieviesti jauninājumi un ražoti augstas kvalitātes produkti. Tas atspoguļojas kā peļņas gūšana uzņēmumā.Zinātnieki V. Sispides[4] (Cespedes, V.) , A. Davenijs[5] (D’Aveni, A.) , C. Lavloks[6] (Lovelock, C.) atzīmē, ka konkurence nozares tirgos kļūst arvien intensīvāka. No vienas puses, nozares dalībnieki kļūst arvien profesionālāki, jo pielieto ārpakalpojuma stratēģijas un globalizē savas pieejas. No otras puses, tehnoloģiskas izmaiņas, konkurences globalizācija un deregulācija evolucionē tirgus.J. Ficsimons (Fitzsimmons, J.) un M. Ficsimons (Fitzsimmons, M.) atzīmē, ka tādos apstākļos pakalpojumi kļūst par svarīgu faktoru priekšrocību veidošanas procesā patērētājiem.[7] K. Rengans (Rangan, K.), P. Šapiro (Shapiro, P.) un T. Moriartijs (Moriarty, T.) uzskata, ka gandrīz visi uzņēmumi sastopas ar nepieciešamību atbildēt uz patēriņa priekšmetu paātrināšanas ražošanas procesu, cenas spiediena procesu, uz laika orientētu konkurenci un tamlīdzīgiem procesiem.[8] Nozares uzņēmumi arī sastapās ar izaicinājumu — piedāvāt efektīvu pakalpojumu par pieejamu cenu.[9]S. Dejs (Day, S.) un R. Venslijs (Wensley, R.) apgalvo, ka uzņēmumi sasniegs konkurences priekšrocības, ieguldot naudu aktīvos un unikālās prasmēs.[10] C. Baden-Fulers (Baden-Fuller, C.) un M. Stopfors[11] (Stopford, M.) , A. Deavenijs[12] (D’Aveni) , D. Tveits[13] (Thwaites, D.) pētījumi liecina, ka modernā dinamiskā vidē uzņēmumam nepieciešams izmantot gan izmaksu, gan diferenciācijas stratēģiju kombinācijas, lai sasniegtu konkurences priekšrocības. T. Geils (Gale, T.) apgalvo, ka veiksmes faktoru pārvaldīšana atspoguļosies „augstākās patērētāju vērtībās”.[14] F. Sleiters (Slater, F.) atzīmē, ka dinamiskā vidē uzņēmumi cieš no augstām īres izmaksām, līdz ar to visu laiku nepieciešams mainīties un transformēties atbilstoši tirgus izmaiņām.[15]