Padomju Savienība

Союз Советских Социалистических Республик
Padomju Sociālistisko Republiku Savienība
Flag of Russia (1918–1920).svg
1922 – 1991
FlagCoat of arms
KarogsĢerbonis
Devīze
Visu zemju proletārieši, apvienojieties!
Himna
Internacionāle (1922.-1944.), PSRS himna (1944.-1991.)
Location of Padomju Savienības
PSRS (1945.-1990.)
Pārvaldes centrsMaskava
Valoda(s)krievu[1]
ValdībaPadomju republika
Vēsture
 - Federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR30. decembris, 1922
 - Belovežas gāršas līgums par savienības pārtraukšanu starp KSFPR, UPSR un BPSR26. decembris, 1991
Platība
 - 198922 402 200 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1989. gadā293 047 571 
     Blīvums13,1 /km² 
Naudarublis

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) (krievu: Союз Советских Социалистических Республик (CCCP)) bija totalitāra lielvalsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pēc Krievijas pilsoņu kara, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās — federatīvā valstī apvienojās KSFPR, UPSR, BPSR un AFPSR. PSRS konstitūcija 1936. gadā definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk — kā sociālistisko demokrātiju, kopš 1977. gada — kā "attīstītu sociālismu". Padomju Savienība anektēja Latviju 1940. gada 5. augustā, bet bija spiesta atzīt tās neatkarību 1991. gada 6. septembrī.

Vara

VK(b)P XVIII kongresa delegātu grupa ar Staļinu, Molotovu, Kaļiņinu, Kaganoviču un citiem partijas vadītājiem pirmajā rindā (1939).

Augstākā valsts varas institūcija bija Vissavienības padomju kongress, bet starplaikos — tā Prezidijs. Līdz ar 1936. gada konstitūcijas pieņemšanu augstākā varas — likumdevēja un izpildvaras kontroles — institūcija bija PSRS Augstākā Padome (AP) (krievu: Верховный совет CCCP) — parlaments, kas sastāvēja no divām vienlīdzīgām palātām, Savienības Padomes un Tautību Padomes. PSRS AP deputātus ievēlēja pilsoņi vispārējās vēlēšanās uz 4 gadiem (no 1988. gada decembra PSRS AP uz 5 gadiem ievēlēja PSRS Tautas deputātu kongress). Augstākā Padome iecēla Ministru Kabineta locekļus, Augstākās Tiesas tiesnešus, Ģenerālprokuroru. Gadā notika 2 kārtējās sesijas. Sesiju starplaikā augstākās valsts varas institūcijas funkcijas pildīja PSRS AP ievēlēts Prezidijs, kas sastāvēja no priekšsēdētāja, 15 vietniekiem, sekretāra un 20 locekļiem. Juridiski valsts vadītājs bija PSRS AP Prezidija priekšsēdētājs, bet 1990.–1991. gadā — Valsts prezidents.

Praksē tā bija "partejiska valsts" — konstitūcijā bija ietverta preambula par "komunistiskās partijas vadošo lomu", vienīgā atzītā politiskā partija bija Padomju Savienības komunistiskā partija (PSKP), un partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas — tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai pakļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju — Tautas deputātu padomju — darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis — arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:

  • kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
  • kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
  • kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
  • kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.
PSRS CK vadītāji Brežņevs, Kosigins, Suslovs un Podgornijs piešķirot Ļeņina ordeni VĻKJS (1969).

Padomju nomenklatūras sistēmā notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūrā notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T. i., par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais — nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam — privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš — no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā — pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram — Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas Politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai — vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Vadītāji

Padomju Krievijas, vēlāk PSRS vadītāji: Vladimirs Ļeņins un Ļevs Trockis (1919).

PSRS dominēja viena vadoņa princips. Lai arī pirmajos gados pēc Ļeņina un Staļina nāves, kā arī Hruščova gāšanas pastāvēja kolektīvās varas modelis un konstitūcijā noteiktā varas struktūra, parasti augstākā vara valstī piederēja PSKP vadītājam.

  • Vladimirs Ļeņins ieņēma valdības (Tautas Komisāru padomes) vadītāja posteni (1922–1924), tomēr aizvien sliktākās veselības dēļ valsts vadībā piedalījās minimāli.
  • Josifs Staļins ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1924–1953), savu varu nostiprināja vairākus gadus pēc Ļeņina nāves, izraidot no valsts Trocki (1929), vēlāk Lielā terora laikā fiziski iznīcinot savus konkurentus Kameņevu, Zinovjevu, Buharinu, Rikovu un daudzus citus.
  • Ņikita Hruščovs izvirzījās kā pirmais starp Staļina mantiniekiem, ieņēma PSKP pirmā sekretāra posteni (1953–1964), vadīja Berijas arestu un nostiprināja savu varu 1957. gadā pēc Antipartejiskās grupas sakāves, kļūdams arī par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju (1958—1964).
  • Leonīds Brežņevs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1964–1982), līdz 1970. gadu sākumam ietekmi dalīja ar PSRS Ministru padomes priekšēdētāju Kosiginu un ceremoniālo valsts galvu, PSRS Augstākās padomes prezidija priekšsēdētāju Podgorniju.
  • Jurijs Andropovs, agrākais VDK vadītājs, ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1982–1984).
  • Konstantīns Čerņenko ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1984–1985).
  • Mihails Gorbačovs ieņēma PSKP ģenerālsekretāra posteni (1985–1991), tika ievēlēts par pirmo PSRS prezidentu.

Administratīvais iedalījums

Padomju Savienības tautu karte pēc Baltijas valstu okupācijas (1941). Atsevišķi iezīmēti latgaļi.

Dažādos laika posmos PSRS sastāvēja no 4 līdz 16 Padomju Sociālistiskajām Republikām (PSR), no kurām dominējošā visās jomās bija KPFSR. Robežas un tajā ietilpstošo republiku un citu teritoriju sastāvs mainījās. Pēdējo lielāko teritoriālās aneksijas, tai skaitā Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas, Somijas austrumu daļas okupācijas īstenošanas rezultātā PSRS teritorija apmēram sakrita ar Krievijas impērijas teritoriju tās ziedu laikos — izņemot daļu Polijas, Somijas un Aļaskas.

En otros idiomas
Аҧсшәа: СССР
Acèh: Uni Soviet
Afrikaans: Sowjetunie
Alemannisch: Sowjetunion
অসমীয়া: ছ'ভিয়েট সংঘ
авар: СССР
تۆرکجه: شوروی
Boarisch: Sowjetunion
žemaitėška: Tarību Sājonga
беларуская (тарашкевіца)‎: Саюз Савецкіх Сацыялістычных Рэспублік
bosanski: Sovjetski Savez
Mìng-dĕ̤ng-ngṳ̄: Sŭ-lièng
Cebuano: Unyong Sobyet
čeština: Sovětský svaz
Deutsch: Sowjetunion
dolnoserbski: Sowjetski zwězk
English: Soviet Union
Esperanto: Sovetunio
estremeñu: Unión Soviética
føroyskt: Sovjetsamveldið
Nordfriisk: Sowjetunion
Frysk: Sovjet-Uny
贛語: 蘇聯
گیلکی: شؤروي
𐌲𐌿𐍄𐌹𐍃𐌺: 𐌲𐌲𐌲𐌸
客家語/Hak-kâ-ngî: Sû-lièn
हिन्दी: सोवियत संघ
hrvatski: Sovjetski Savez
hornjoserbsce: Sowjetski zwjazk
magyar: Szovjetunió
interlingua: Union Sovietic
Bahasa Indonesia: Uni Soviet
Interlingue: Soviet-Union
íslenska: Sovétríkin
la .lojban.: sofygu'e
Basa Jawa: Uni Sovyèt
ភាសាខ្មែរ: សហភាពសូវៀត
한국어: 소련
कॉशुर / کٲشُر: صؤوِت اِتِفاق
kernowek: URSS
Lëtzebuergesch: Sowjetunioun
Limburgs: Sovjet-Unie
lietuvių: Tarybų Sąjunga
مازِرونی: شوروی
Napulitano: Aunione Sovieteca
Plattdüütsch: Sowjetunion
Nedersaksies: Sovjet-Unie
नेपाली: सोभियत संघ
Nederlands: Sovjet-Unie
norsk nynorsk: Sovjetunionen
Papiamentu: Union Sovietiko
پنجابی: سویت یونین
português: União Soviética
rumantsch: Uniun sovietica
русиньскый: СССР
davvisámegiella: Sovjetlihttu
srpskohrvatski / српскохрватски: Sovjetski Savez
Simple English: Soviet Union
slovenčina: Sovietsky zväz
slovenščina: Sovjetska zveza
Soomaaliga: Midowga Sofiyet
Seeltersk: Sowjetunion
Basa Sunda: Uni Soviét
svenska: Sovjetunionen
Tagalog: Unyong Sobyet
тыва дыл: ССРЭ
Tiếng Việt: Liên Xô
West-Vlams: Sovjet-Unie
walon: URSS
吴语: 苏联
Vahcuengh: Suhlienz
中文: 苏联
文言: 蘇聯
Bân-lâm-gú: So͘-liân
粵語: 蘇聯