Darbība
1859—60. g. mācījās pie pianista F. A. Kanille. Pēterburgas Jūras korpusa absolvents, piedalījās jūras braucienā ar "Dimantu" (1862—65) un apmeklēja vairākas Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas valstis.
1861. gadā kļuva par Balakireva pulciņa biedru («Varenā pulciņa») kam bija noteicošā darbība personības un komponista estētisko uzskatu formēšanā.
Rimska-Korsakova daiļrade ir ļoti savdabīga un reizē balstās uz klasiskām tradīcijām. Pasaules uztveres harmonija, muzikālās domāšanas skaidrība, smalks mākslinieciskums tuvina viņu M. I. Glinkai. Saistīts ar 1860. gadu progresīvām ideju-mākslinieciskajām plūsmām, Rimskis-Korsakovs ļoti interesējās par tautas daiļradi (krājuma «Simts krievu tautas dziesmas» veidotājs, Rimska-Korsakova daiļrade ir nacionāli spilgta). Komponists izmanto patiesus muzikālās folkloras tēlus un organiski pārvērš dziesmu intonācijas personiskās melodijās. Ievērojams tā ieguldījums harmonijas un instrumentācijas jomā: paplašināja un bagātināja to kolorīta iespējas, izveidoja savu harmonisko līdzekļu sistēmu, kuras pamatā — sarežģītas gammas (tai skaitā raksturīga gamma — Rimska-Korsakova gamma); orķestrēšana apvieno krāsainību, spīdumu ar skaidrību, caurskatāmību.
