Kalifs, arī halifs (arābu: خليفة, halīfa) ir kalifāta valsts galva, un tas ir tituls, ar kuru apzīmē islāma ummas (šariata likumiem pakļauta visu musulmaņu kopiena) vadītāju. Vārds ir cēlies transliterācijā no arābu vārda halīfa – pēctecis, sūtnis, pārstāvis. Sākotnēji, pēc Muhameda (570—632) nāves, musulmaņu valdnieku sauca Dieva pravieša pēctecis (Khalīfat ar-rasul Allāh), un vēsturnieki šo titulu parasti atveidoja: kalīfs.
Pēc pirmajiem četriem kalifiem (Abū Bekrs, Umars Ibnelhatābs, Osmāns Ibn Afāns un Alī Ibn Abū Tālibs) kalifa titulu pieņēma omejādi, abasīdi un osmaņi, kā arī dažādas citas dinastijas. Pārsvarā islāma valdniekus sauca par sultāniem vai emīriem, kas bija uzticīgi un padoti kalifam. 1924. gadā Turcijas Lielā nacionālā asambleja atcēla kalifa titulu un likvidēja Osmaņu kalifātu.
