Investitūras strīds

imperators Heinrihs IV gaida pāvesta piedošanu Kanosā

Investitūras strīds bija cīņa 11. un 12. gadsimtā starp Romas pāvestiem un Svētās Romas impērijas imperatoriem par tiesībām iecelt baznīcas hierarhijas amatpersonas – bīskapus un abatus. Imperatori uzskatīja sevi par tiesīgiem iecelt baznīcas amatpersonas, kamēr pāvesti to uzskatīja par savu privilēģiju. Konflikts sākās pāvesta Gregora VII (1072-1085) un imperatora Henriha IV (1056-1106) starpā un beidzās 1122. gadā ar Vormsas konkordāta noslēgšanu starp imperatoru Henrihu V un pāvestu Kalikstu II. Imperators saglabāja ierobežotas tiesības kontrolēt garīdznieku iecelšanu amatos, taču kopumā konkordāts uzskatāms par pāvesta varas uzvaru.

Pāvests strīdā izmantoja savu spēcīgāko ieroci – ekskomunikāciju, izslēgšanu no baznīcas. Tas noveda pie imperatora varas vājināšanās, lielo augstmaņu un bīskapu varas palielināšanās, konkurējošu troņa pretendentu parādīšanos un gandrīz 50 nestabilitātes gadiem impērijā. Investitūras strīds ievērojami novājināja imperatora centrālo varu un, iespējams, arī izmainīja visu impērijas vēsturi, neļaujot tai izveidoties par centralizētu valsti. No otras puses, pāvesta neatkarības un varas nostiprināšanās aizsāka vairākus pāvesta varas gadsimtus un deva impulsu krusta karu organizēšanai.

Līdzīga cīņa no 1103. līdz 1107. gadam notika Anglijā, starp karali Henriju I un pāvestu Pashāliju II. Šī strīda atrisinājums kalpoja par piemēru Vormsas konkordātām.

Priekšvēsture

Gadsimtos pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, gandrīz nepastāvēja atšķirības starp laicīgo un garīgo varu. Augstākos baznīcas amatus ieņēma valdnieku un augstmaņu dinastiju pārstāvji. Ja vecākais dēls tika gatavots valdnieka amatam, tad jaunāko dēlu bieži jau bērnībā iecēla par lielas bīskapijas vai klostera vadītāju. Šajā lomā viņi pārvaldīja lielus zemes īpašumus, iesaistījās valsts pārvaldē un politikā, vajadzības gadījumā kalpoja par reģentiem saviem mazgadīgajiem radiniekiem, vai pilnībā atgriezās laicīgajā dzīvē, lai paši ieņemtu varas amatus. Viņu lojalitāte bija svarīgs imperatora varas balsts.

Jau Otons I bija izmantojis savu varu, lai ieceltu sev tīkamu pāvestu un arī turpmākie imperatori pilnībā kontrolēja pāvestus. Tradicionāli jaunievēlētam bīskapam amata zizli pasniedza imperators, bet gredzenu arhibīskaps. Imperators Heinrihs III sāka vienpersoniski pasniegt abus varas simbolus jaunajiem bīskapiem. 11. gadsimta vidū Romas kūrijā sākās kustība, kuras mērķis bija panākt pāvesta neatkarību no imperatora. Baznīca izmantoja situāciju, kad 1056. gadā impērijas troni mantoja sešus gadus vecais Henrihs IV, lai 1059. gadā paziņotu, ka pāvestu turpmāk ievēlēs tikai kardināli, bez imperatora iejaukšanās.

En otros idiomas
Afrikaans: Investituurstryd
Alemannisch: Investiturstreit
العربية: نزاع التنصيب
Bahasa Indonesia: Kontroversi Penobatan
日本語: 叙任権闘争
한국어: 서임권 투쟁
Nederlands: Investituurstrijd
norsk nynorsk: Investiturstriden
srpskohrvatski / српскохрватски: Borba za investituru
Simple English: Investiture Controversy
slovenčina: Boj o investitúru
slovenščina: Investiturni boj