Riharda Berga glezna "Hipnozes seanss"
Photographic Studies in Hypnosis, Abnormal Psychology (1938)
Hipnoze (grieķu: ὕπνος, hypnos — ‘miegs’) ir mākslīgi izraisīts izmainītas apziņas stāvoklis, kas uzskatāms par stāvokli starp nomodu un miegu.[1] Hipnoze tiek uzskatīta kā par medicīniskas terapijas veidu, tā arī par īpašu, līdz galam neizpētītu psihisku fenomenu. Tai ir daudzi skaidrojumi, piemēram, tā tiek uzskatīta par iztēles formu, par lomu izspēles fenomenu, par transa paveidu, dziļas relaksācijas stāvokli.
Atšķirībā no meditācijas hipnoze ir mijiedarbība starp diviem cilvēkiem, no kuriem viens ir hipnotizētājs, kurš dod hipnotiskās instrukcijas, bet otrs — hipnotizējamais, kas tās izpilda. Iespējama arī grupas hipnoze. Starp hipnozes dalībniekiem veidojas cieša saikne, ko dēvē par "raportu". Somnambulismu var uzskatīt par dziļāko hipnozes līmeni, kad hipnotizējamais ar vārdiem ir pilnīgi pakļauts.[2]
Hipnotizējot tiek izmantota suģestija; lai cilvēku varētu hipnotizēt, viņam jābūt atslābinātam (relaksētam) kā fiziski, tā psihiski un jāgaida īpašas sajūtas, ko veicina hipnotizētājs. Liela nozīme ir hipnotizējamā selektīvajai uzmanībai — viņa uzmanībai jābūt koncentrētai uz savu iztēli un iekšējām sajūtām. Hipnotizējamais ir motivēts pakļauties hipnotizētāja vēlmēm (protams, līdz zināmai robežai); hipnozes laikā tiek aktivēts pakļaušanās instinkts. Piemēram, hipnozes laikā iespējams iedvest, ka hipnotizējamā roka kļūst tik viegla, ka var peldēt gaisā, un roka tiešām pacelsies gaisā, jo būs grūti nepakļauties hipnotizētāja instrukcijai.
