Barbarosa (plāns)

Operācija "Barbarosa"
Daļa no Otrā pasaules kara Austrumu frontes
Vācu motorizētā kara tehnika July 21, 1941.jpg
Vācu motorizētā kara tehnika — 3. tanku divīzija — Minskas apkaimē (1941. gada 26. jūnijs).[1]
Datums1941. gada 22. jūnijs5. decembris
VietaAustrumeiropa un Ziemeļeiropa
IznākumsVācu taktiskā uzvara; vācu stratēģiskā sakāve
Teritoriālas
izmaiņas
Vācijas kontrolē nonāk Baltijas valstu, Baltkrievijas, Ukrainas, Krimas un daļa Krievijas rietumu teritorijas
Karotāji
Karogs: Vācijas Impērija Trešais reihs
Karogs: Rumānija Rumānija
Karogs: Itālija Itālija
Karogs: Ungārija Ungārija
Karogs: Slovākija Slovākija
Karogs: Somija Somija
Karogs: Padomju Savienība Padomju Savienība
Komandieri
Valsts karogs: Vācijas Impērija Ādolfs Hitlers
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Brauhičs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Francs Halders
Valsts karogs: Vācijas Impērija Vilhelms fon Lēbs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Fedors fon Boks
Valsts karogs: Vācijas Impērija Gerds fon Rundštets
Valsts karogs: Rumānija Jons Antonesku
Valsts karogs: Somija Karls Gustavs Mannerheims
Valsts karogs: Padomju Savienība Josifs Staļins
Valsts karogs: Padomju Savienība Georgijs Žukovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Aleksandrs Vasiļevskis
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Budjonnijs
Valsts karogs: Padomju Savienība Kliments Vorošilovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Semjons Timošenko
Valsts karogs: Padomju Savienība Markians Popovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Fjodors Kuzņecovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Dimitrijs Pavlovs
Valsts karogs: Padomju Savienība Ivans Tjuļenevs
Valsts karogs: Padomju Savienība Mihails Kirponoss
Vienības
Ass valstu armijas
Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "Ziemeļi"
16. armija
18. armija
4. tanku armija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "Centrs"
4. armija
9. armija
2. tanku armija
3. tanku armija
2. armija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Armiju grupa "Dienvidi"
6. armija
11. armija
17. armija
1. tanku armija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Armija "Norvēģija"
Valsts karogs: Somija Somu armija
Padomju armijas
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļu fronte
7. armija
8. armija
48. armija
52. armija
54. armija
55. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Ziemeļrietumu fronte
11. armija
27. armija
34. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Rietumu fronte
3. armija
10. armija
13. armija
16. armija
19. armija
20. armija
22. armija
24. armija
28. armija
34. armija
40. armija
50. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidrietumu fronte
5. armija
6. armija
12. armija
21. armija
26. armija
37. armija
Valsts karogs: Padomju Savienība Dienvidu fronte
9. armija
18. armija
Spēki
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
4 miljoni (personāls)[2]
3350 tanki[3]
2770 kaujas lidmašīnas[3]
7200 lielgabali[3]
Frontes līniju spēku samērs (sākotnējais)
2,6–2,9 miljoni (personāls)
11 000 tanki
7000–9000 kaujas lidmašīnas
Zaudējumi
Kopējie zaudējumi:
800 000+
Kopējie zaudējumi:
4 000 000+

"Barbarosa" plāns (vācu: Fall Barbarossa) jeb operācija "Barbarosa" (vācu: Unternehmen Barbarossa) bija nacistiskās Vācijas stratēģiskais uzbrukuma plāns Padomju Savienībai Otrā pasaules kara laikā.[4][5] Tas sākās agri 1941. gada 22. jūnijā rītausmā — vasaras saulgriežos jeb gada īsākajā naktī. Uzbrukumā PSRS rietumu robežas nocietinājumiem piedalījās teju 4 miljoni Ass valstu karavīri 2900 km[P 1] garā frontes līnijā, kas tādējādi operāciju "Barbarosa" padarīja par visapjomīgāko militāro invāziju cilvēces vēsturē.[6][7] Tā galīgais mērķis bija ne ilgāk kā pāris mēnešu laikā iekarot Padomju Savienības rietumu teritorijas un izveidot aizsardzības līniju pret PSRS Āzijas daļu, kas stieptos no Arhangeļskas līdz Volgas upei un tālāk gar to līdz Astrahaņai ("Arhangeļskas—Astrahaņas līnija").[8][9] Līdz ar to pēc šāda scenārija īstenošanas Vācijas gaisa spēki būtu spējīgi iznīcināt pēdējo rūpniecisko apvidu, kas Padomju Savienībai būtu palicis Urālu reģionā, tādējādi nostiprinot Vācijas dominējošo lomu kontinentālajā Eiropā.[9]

Operācija "Barbarosa" kalpoja par sākumpunktu vērienīgākajam militārajam konfliktam cilvēces vēsturē — PSRS un Vācijas karam,[10] kas citos nosaukumos ir pazīstams arī kā Lielais Tēvijas karš (krievu: Великая Отечественная война), Krievijas kampaņa (vācu: die Rußlandfeldzug), Austrumu kampaņa (vācu: Ostfeldzug) jeb vienkārši par Austrumu fronti (vācu: die Ostfront).[11] Ar iebrukuma palīdzību Hitlers un viņa nacionālsociālistiskā kustība gribēja iznīcināt boļševismu un komunistisko ideoloģiju. Tāpēc šo karagājienu pielīdzināja sava veida "krusta karam", kas tika vērsts uz to, lai pasargātu Eiropu no barbariskās un aziātiskās Padomju Savienības.[12] Šī iemesla dēļ "Barbarosas" plāns tika nosaukts par godu kādreizējam Svētās Romas imperatoram Frīdriham I Barbarosam, kurš 1189. gadā uzņēmās vadīt krusta karagājienu pret musulmaņiem Jeruzalemē.[13][14] Savā uzrunā vācu tautai sakarā ar kara sākšanu, Hitlers kā iemeslu min Baltijas valstu atbrīvošanu kā arī citu Austrumeiropas tautu atsvabināšanu no boļševisma.

Priekšvēsture

Orientācija uz Austrumiem

Mēs [nacionālsociālisti] vēlamies apturēt mūžīgo ģermāņu tiekšanos uz Eiropas dienvidiem un rietumiem un norādīt uz teritorijām, kas ir izvietotas [Eiropas] austrumos.[15]

Ādolfs Hitlers

Jau savā autobiogrāfijā "Mana cīņa" (vācu: Mein Kampf), kas tika publicēta 1925. gadā, Ādolfs Hitlers bija uzsvēris, ka uzbruks Padomju Savienībai, lai nodrošinātu vācu tautu ar tai nepieciešamo "dzīves telpu" (vācu: Lebensraum), kas tādējādi dotu visus vajadzīgos resursus, lai tā kļūtu pašpietiekama un varētu izdzīvot.[16] Hitlera skatījumā bija svarīgi, ka nacionālsociālistiskā kustība par savu ārpolitikas galveno uzdevumu izvirza nosacījumu noteikt veselīgu, dabisku un dzīvotspējīgu proporciju starp Vācijas iedzīvotāju skaitu un tā pieauguma tempu, no vienas puses, un tās teritoriālo lielumu un kvalitāti, no otras puses.[17] Vārdu sakot, Hitlers norādīja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai nepieciešama pietiekoši liela teritorija.[17] Šī iemesla dēļ Hitlera skatījumā Vācija (vismaz Veimāras republikas posmā) nebūt neatgādināja pasaules lielvalsti, jo tās teritorija bija vairāk kā desmit reizes mazāka nekā Padomju Savienībai, ASV, Ķīnai, kā arī (ja pieskaita tās koloniālos īpašumus) mazāka par Lielbritānijas un Francijas pārraugāmo teritoriju.[18] Līdz ar to nav brīnums, ka par Hitlera ārpolitikas galvenajiem mērķiem kļuva jaunu zemju iegūšana austrumu virzienā.

Turklāt savā autobiogrāfijā Hitlers arī norādīja, ka jaunu zemju iekarošana visticamāk izsauktu arī jaunu pasaules karu starp Vāciju un tās nesenajiem ienaidniekiem, līdz ar to Hitlera skatījumā bija loģiski, ja Vācija savu militāro eksapnsiju vērstu visas Austrumeiropas virzienā, nevis karotu par tām teritorijām, kas tika zaudētas Pirmā pasaules kara rezultātā — gluži vienkārši neizbēgamo upuru dēļ nacionālsociālistiskajai kustībai bija jāizvirza patiešām cienīgi mērķi.[19] Turklāt Hitlers lika noprast, ka Vācija atšķirībā no Lielbritānijas un Francijas nekāroja pēc koloniālajiem iekarojumiem. Hitlera skatījumā Vācijai bija vajadzīgas tādas zemes, kuras tiešā veidā bija saskarsmē ar dzimtenes pamatteritoriju, jo vienīgi šādā gadījumā, pēc Hitlera domām, pārceļotāji varēja saglabāt ciešu saikni ar Vācijas pamatiedzīvotājiem. Šī iemesla dēļ, runājot par jaunu zemju iekarošanu Eiropā, Vācijai pirmām kārtām bija jādomā vienīgi par Padomju Savienību un tai pakļautajām nomalēm.[20]

Vācijas un PSRS attiecības (1939—1941)

Politiskā sadarbība

Molotova-Ribentropa pakta parakstīšana 1939. gada 23. augustā, Maskava, PSRS

Uzsākot Otro pasaules karu ar uzbrukumu Polijai un riskējot nonākt karadarbībā ar Franciju un Lielbritāniju, Hitleram sākotnēji bija jānodrošina sava aizmugure pret karu divās frontēs, līdz ar to 1939. gada 23. augustā Maskavā tika parakstīts Vācijas un Padomju Savienības sadarbības un neuzbrukšanas līgums, kas kļuva pazīstams kā Molotova-Ribentropa pakts. Šī iemesla dēļ līdz 1941. gada vasaras sākumam Vācijai ar Padomju Savienību bija samērā draudzīgas attiecības, un kopš kara sākuma, divdesmit divu mēnešu garumā, Kremlis bija izdarījis visu lai pieglaimotos Berlīnei. Sākotnēji abpusējais sadarbības un neuzbrukšanas līgums bija izdevīgs kā vienai, tā arī otrai pusei, kur Vācijas gadījumā tas deva iespēju 1940. gada pavasarī un vasarā sakoncentrēt visus savus militāros spēkus Eiropas rietumos un pabeigt ilgi gaidīto Francijas kampaņu. Turpretim Padomju Savienībai tas deva iespēju brīvi rīkoties Austrumeiropā, kur līguma slepenajā protokolā norādītās " ietekmes sfēras" ļāva tai iekļaut savā sastāvā Baltijas valstis un pieteikt karu Somijai. Tomēr 1940. gada jūnijā izvirzītais padomju ultimāts Rumānijai, kurā Staļins tai pieprasīja atdot Beserābiju un Ziemeļbukovinu, nebija daļa no slepenās vienošanās Molotova-Ribentropa paktā. Līdz ar to šis notikums aizvien vairāk lika Hitleram apšaubīt patiesās padomju intereses Eiropā un piespieda viņu tā paša gada septembrī uz Rumāniju nosūtīt motorizētu divīziju un gaisa spēkus, lai aizsargātu Rumānijas naftas atradnes, kas Vācijas militārajai industrijai bija vitāli svarīgs komponents.[21]

Taču vēl vairāk abu valstu savstarpējās attiecības iedragāja notikumi, kas norisinājās 1940. gada 27. septembrī, kad Berlīnē starp Vāciju, Itāliju un Japānu tika parakstīts trīspusējais Ass valstu līgums, kas galvenokārt paredzēja karu pret jebkuru citu valsti, kas izdomātu pievienoties Lielbritānijas pusei. Lai gan toreizējais Vācijas reihsministrs Joahims fon Ribentrops uzsvēra, ka Berlīnes pakts nekādā gadījumā neesot vērsts pret Padomju Savienību, tādējādi pat piedāvājot padomju pusei iespēju pievienoties Ass valstu savienībai, Staļinam nevajadzēja daudz iztēles, lai atskārstu, ka pēc kopīgas Lielbritānijas sakaušanas Padomju Savienība būtu salīdzinoši kaila savu iespējamo Berlīnes pakta partneru priekšā, kuri visi galu galā bija agrākie Antikominternes pakta biedri.[22] Tomēr kā norāda Henrijs Kisindžers, tad Staļins, iespējams, apzinājās arī iespējamo alternatīvu — proti, ja Lielbritānija kristu bez padomju palīdzības, tad jebkurā gadījumā Padomju Savienībai būtu vēlams uzlabot savu stratēģisko situāciju neizbēgamajam konfliktam ar Hitleru. Diemžēl 1940. gada novembrī beidzamajās sarunās par PSRS pievienošanos Ass valstīm nevienprātība vairākos ietekmes sfēras jautājumos noveda pie nesekmīga sarunu iznākuma — Staļins padomju ārlietu komisāram Vjačeslavam Molotovam lika izvirzīt nosacījumus, kurus Hitleram un pārējiem Ass valstu līderiem tā arī nebija iespējams pieņemt: pirmkārt, Vācijai bija jāatvelk visi savi spēki no Somijas un jāļauj Padomju Savienībai brīvi rīkoties šajā valstī; otrkārt, Bulgārijai bija jākļūst par PSRS ietekmes sfēras sastāvdaļu un jāļauj ierīkot padomju bāzes savā teritorijā; treškārt, Turcijai arī bija jāatļauj pie sevis uzņemt padomju bāzes, to skaitā Dardaneļos; kā arī Japānai bija jāatsakās no pretenzijām par izrakteņu ieguves tiesībām Sahalīnas salā. Tā kā šāda veida padomju puses nosacījumi bloķēja jebkādu turpmāku Vācijas ekspansiju austrumu virzienā, tad Hitleram šāds sarunu iznākums kalpoja par galējo signālu tam, ka vācu militārā sagatavošanās karam ar Padomju Savienību varēja ritēt pilnā sparā.[23]

Ekonomiskā sadarbība

Kārtējais naftas kravas vilciens, ko vācieši saņēma no Padomju Savienības pirms operācijas "Barbarosa". (1941. gada jūnijs)

Sadarbības un neuzbrukšanas līgums ar PSRS, kas tika noslēgts 1939. gadā, Hitleram bija nepieciešams arī ekonomisku iemeslu dēļ — turklāt, iespējams, pat vēl vairāk nekā politisku un militāru iemeslu dēļ.[24] Nevienam nebija noslēpums, ka, sākoties karam, Lielbritānija izvērsīs kontinentālu blokādi, lai tādējādi nepieļautu, ka Vācijas kara industrija tiek apgādāta ar tai nepieciešamajām izejvielām. Šī iemesla dēļ 1940. gada maijā Vācijas aizjūras eksports bija krities līdz pat 7600 tonnām, iekams martā tas vēl bija apgrozījies teju 222 100 tonnu apmērā.[25] Turklāt, lai Vācijas militārā rūpniecība varētu darboties Hitleram vēlamajā apjomā, tai iztrūka teju 500 000 tonnas mangāna, 200 000 tonnas ar gumiju un gandrīz 10 miljoni tonnas ar naftu, kas, protams, Vācijas gadījumā bija vērāņemami skaitļi.[25] Turklāt zinot kādā situācijā Vācijas impērija pēc britu izvērstās kontinentālās blokādes ilgtermiņā bija nonākusi Pirmā pasaules kara laikā, Hitlers ļoti labi apzinājās, cik svarīgi bija panākt to, lai Vācijas militāra rūpniecība varētu funkcionēt bez ierobežojumiem. Lai gan Vācija izmantoja arī sintētisko ražošanu, lai kompensētu savu uzkrītošo izejvielu trūkumu, tā tik un tā nespēja nodrošināt tās kara rūpniecību ar tai nepieciešamo apjomu. Līdz ar to sadarbība ar Padomju Savienību ekonomiskajā jomā bija vienīgā iespēja kā Vācija varēja sevi nodrošināt ar visiem nepieciešamajiem resursiem karā pret Lielbritāniju un tās sabiedrotajiem. Tā rezultātā jau 1940. gada februārī Staļina klātbūtnē tika parakstīts tirdzniecības līgums, kas Padomju Savienībai uzlika pienākumu piegādāt Vācijai lielus izejvielu daudzumus (galvenokārt atsevišķus metālus, gumiju un naftu).[26] Tā, piemēram, tikai vēl pāris dienas pirms operācijas "Barbarosa" sākuma, Staļins uz Vācijas kara rūpnīcām bija aizgādājis deviņas tonnas stratēģisko izejvielu — varu, niķeli, alvu, molibdēnu un volframu.[27] Vācija no Padomju Savienības saņēma arī 1,4 miljonus tonnu labības, 1 miljonu tonnu kokmateriālu un 212 000 tonnu piegāžu no Japānas, kas tika nosūtītas pa Transsibīrijas dzelzceļu. Turklāt padomju propaganda bija inscenējusi ekstravagantas solidaritātes izpausmes ar nacistisko Vāciju, ka Staļins pat nosūtīja personīgu apsveikumu Hitleram sakarā ar viņa zibenīgajām uzvarām Eiropā.[28]

Turpretī Padomju Savienībā apmaiņā saņēma tos resursus, kas visvairāk bija nepieciešami tās militārās rūpniecības un ekonomikas attīstībā — šajā gadījumā ogles un cita veida rūpnieciskos izstrādājumus (galvenokārt militārās tehnoloģijas un bruņojumu). Īstermiņā Padomju Savienībai bija nepieciešams militārais bruņojums un ieroči, kas pastiprinātu kā Sarkano armiju, tā arī padomju floti — starp pieprasītajām precēm lielākoties bija lielgabali, kreiseri, mīnas, kaujas kuģu rasējumi un inovācijas vācu gaisa spēku tehnoloģijās.[29] Tomēr, lai arī kā Padomju Savienība centās apmierināt Vācijas vajadzības pēc visām stratēģiskajām izejvielām, tā arī nebija spējīga to apgādāt tādā apjomā, kādā Hitlers to būtu vēlējies, jo arī pašam Staļinam bija jādomā par savas valsts militārās rūpniecības attīstību, kur resursu prioritāte, protams, tika veltīta pašai Padomju Savienībai.[30] Līdz ar to Hitlers apzinājās varbūtību, ka padomju labvēlība var nebūt mūžīga, lai ar saviem neizsmeļamajiem dabas resursiem uzturētu Vācijas militāro apjomu. Lai gan līdz 1941. gada 22. jūnijam PSRS bija paspējusi nogādāt uz Vāciju teju 2,2 miljonus tonnu ar graudiem, 1 miljonu tonnu ar naftu un 100 000 tonnas ar kokvilnu,[31] vieglāks variants, ko saskatīja Hitlers, bija iekarot Padomju Savienību, lai Vācija savā rīcībā iegūtu tās nepieciešamās izejvielas, kas tai nodrošinātu arī uzvaru visā karā.

Uzbrukuma iemesli

Lebensraum jeb dzīves telpas ideja

Kā viena no sākotnēji acīmredzamākajām koncepcijām, kas centās izskaidrot Hitlera lēmumu uzbrukt Padomju Savienībai, sevī ietvēra tā saukto "dzīves telpas" ideju, kas Vācijas iebrukumu galvenokārt interpretēja kā mēģinājumu iegūt arvien jaunas teritorijas Eiropas austrumos, lai tādējādi nodrošinātu vācu tautu ar visiem nepieciešamajiem izdzīvošanas resursiem. Vēsturnieki atzīst, ka jau 20. gs. divdesmito gadu vidū Hitleru bija pilnībā pārņēmusi ideja par dzīves telpas iekarošanu austrumos, kur par propagandisku pamatojumu noderēja vācu pārākuma jūtas pār slāviem, ko viņš apvienoja ar savu un vispārējo antisemītisma nostāju.[12] Hitlers ticēja, ka, lai tauta sev varētu nodrošināt patiesu eksistences brīvību, tai bija arī vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko lielā mērā noteiktu valsts militāri ģeogrāfiskie faktori. Jau 1925. gadā, savā izdotajā darbā "Mana cīņa", Hitlers izklāstīja savus nacionālos un ģeopolitiskos nolūkus attiecībā uz "dzīves telpas" ideju — vāciešiem reizi par visām reizēm bija jāpārstāj tiekties uz Eiropas dienvidiem un rietumiem, un vairāk jāpievērš uzmanība tām teritorijām, kas bija izvietotas Eiropas austrumdaļā.[18] Līdz ar to Vācija varēja domāt tikai un vienīgi par tām teritorijām, kas atradās Padomju Savienības sastāvā.[20] Ne velti nacisti uzsvēra, ja gadījumā viņi zaudētu karu pret PSRS, tad Vācija un visa Eiropa varētu krist par upuri jaunam mongoļu iebrukumam.[12] Šī iemesla dēļ, nacistu skatījumā, uzbrūkošās vācu karaspēka vienības tika uzlūkotas kā civilizācijas sargātājas no žīdu un boļševiku vadītajiem slāvu barbariem.[12]

Stratēģiskais strupceļš

Ģeopolitiskā situācija Eiropā 1941. gada jūnijā. Kartē ir redzams, ka Ass valstu militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām ir atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu rīcības.

Lai gan sākotnēji "dzīves telpas" ideja varētu šķist viena no pašsaprotamākajām koncepcijām, kādēļ Hitlers izvēlējas uzbrukt Padomju Savienībai, šai koncepcijai ir arī savi kritiķi, kā, piemēram, vācu autors Bernds Štegemans, kurš vispār apšauba jebkādu "dzīves telpas" ideju, norādot, ka Hitlers ir galvenokārt vadījies vienīgi no stratēģiskiem apsvērumiem.[32] Tā, piemēram, viena no populārākajām koncepcijām, ko 20. gs. sešdesmito gadu vidū izvirzīja pazīstamais vācu vēsturnieks Andreass Hilgrūbers, uzsvēra, ka uzbrukums ir bijis nepieciešams, lai Vācija varētu izlauzties no stratēģiskā strupceļa, kurā tā bija nonākusi 1940. gada vasarā. Proti, pēc Francijas ieņemšanas un britu karaspēka atkāpšanās no kontinentālās Eiropas, Lielbritānija palika nesakauta un atteicās pieņemt vācu miera piedāvājumus, līdz ar to militārā uzvara pār Franciju tai nenodrošināja nekādas priekšrocības. Šī iemesla dēļ Vācijas militāri politiskais stāvoklis vēl joprojām lielākoties bija atkarīgs no tai flangos esošo lielvalstu — Lielbritānijas un Padomju Savienības — rīcības.[32] Arī amerikāņu autors Henrijs Kisindžers uzskata, ka Hitlera lēmums uzbrukt Padomju Savienībai nekādā ziņā neizrietēja no spontāna jūtu uzplūduma. Tāpat kā Napoleons pirms simt trīsdesmit gadiem, arī Hitlers bija ilgi apsvēris visus par un pret variantus. Tomēr viņus abus vienoja kāda kopīga problēma, proti, gan Napoleonam, gan Hitleram pirms sava karagājiena uz Eiropas austrumiem nebija izdevies pakļaut Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu savus militāros pūliņus Krievijas kampaņai. Tā rezultātā, pēc sekmīgās Francijas kapitulācijas, Hitleram atlika tikai trīs iespējas: viņš varēja mēģināt sakaut Lielbritāniju, varēja noslēgt mieru ar to, vai arī varēja mēģināt iekarot Padomju Savienību un tad, izmantojot tās lielos resursus, ar visiem saviem spēkiem pavērsties atpakaļ uz rietumiem un pabeigt Lielbritānijas pakļaušanu. Līdz ar to tā kā 1940. gada vasarā Hitlers bija izmēģinājis savas pirmās divas iespējas, viņam neatlika nekas cits kā uzbrukt PSRS.[33][34]

Ideoloģiskais faktors

Vēsturnieku vidū netrūkst arī tādu koncepciju, kas Hitlera uzbrukumu lielākoties izvēlas skaidrot caur ideoloģiskiem faktoriem. Proti, atskaitot dzīšanos pēc aizvien jaunas "dzīves telpas", Hitleru uz uzbrukumu Padomju Savienībai ir pamudinājis kāds fanātiskāks mērķis — pabeigt kopš 1933. gada aizsākto ideoloģiski revolucionāro karu pret komunismu un ebrejiem, kā arī austrumu bezgalīgajā telpā atbrīvot vietu paliekošai Vācu impērijai.[35] Ne velti toreizējais nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gebelss, savā dienasgrāmatā bija atzīmējis, ka cilvēka prāts nekādā veidā nevar iedomāties, ko nozīmētu fakts, ja dzīvnieku konglomerāts, no kā sastāvēja padomju tauta, jebkad ienāktu Eiropas rietumos. Līdzīgi arī Hitlers uzsvēra, ka tādā drausmīgā karā, kāds izvērstos starp Vāciju un Padomju Savienību, kurā viena ar otru sadurtos divas tik pilnīgi nesamierināmas ideoloģijas, jautājumu par izdzīvošanu varētu nokārtot vienīgi ar vienas vai otras puses pilnīgu iznīcināšanu.[36] Šādai koncepcijai piekrīt, piemēram, krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka Hitleram Padomju Savienības iekarošana bija ne tikai stratēģiska nepieciešamība, bet arī ieildzis civilizēto teitoņu krusta karagājiens pret primitīvajiem slāviem.[37] Tāpat arī vācu autors, Rafaels Zēligmanis, atzīmē, ka Hitlers vairākkārt bija uzsvēris faktu, ka karš pret Padomju Savienību būšot tīrs pasaules uzskatu karš.[38]

Britu provokācija

Pārpalikums no Rūdolfa Hesa avarējušās Messerschmitt Bf 110 lidmašīnas Skotijā, 1941. gada maijs

Vēl viena koncepcija, kura skaidro Hitlera vēlmi uzbrukt Padomju Savienībai, ir saistīta ar britu provokatīvo darbību 1940. gada nogalē un 1941. gada pirmajā pusē. Proti, 1941. gada pavasarī viens no tuvākajiem Hitlera līdzgaitniekiem, Rūdolfs Hess, izstrādāja dīvainu ideju par vienpusēja miera panākšanu ar Lielbritāniju, lai tādējādi atvieglotu piepūli fīreram un vācu tautai — būdams bijušais gaisa spēku lidotājs, viņš ar divmotoru lidmašīnu aizlidoja uz Britu salām un izlēca ar izpletni virs Skotijas, nodomājis uzsākt sarunas par darījumu ar britu valdību.[39] Protams, Hitlers viņu nekavējoties likuma priekšā pasludināja par galīgi vājprātīgu, tomēr briti viņu saņēma gūstā, sniedzot lielisku iespēju rasties sazvērestības teorijām.[40] Šai koncepcijai piekrīt arī amerikāņu autors Deivids Mērfijs, kurš uzskata, ka tā kā Staļins šādām sazvērestības teorijām ticēja daudz vairāk nekā marksismam-ļeņinismam, tad pēc kāda laika britu valdība tik tiešām visai neveikli mēģināja pārliecināt Staļinu, ka Hess bija atvedis miera priekšlikumus, lai tādējādi vēl vairāk nostiprinātu paranoīdā diktatora uzskatu, ka pret viņu gatavojas nostāties kā briti, tā vācieši.[41] Šeit, protams, jāatzīmē arī tas, ka britu izlūkdienesti darīja visu iespējamo, lai duļķotu ūdeni un nostiprinātu šo atziņu, jo Londonai bija svarīgi panākt, lai Staļins, kas tolaik vēl skaitījās Hitlera sabiedrotais, mainītu savu ārpolitisko orientāciju un stingri nostātos tās pusē. Tomēr, pēc britu vēsturnieka Antonija Bīvora domām, Staļins tā nedarīja, jo uzskatīja šo politisko manevru par neko vairāk kā britu provokāciju, kurā ietilpa Padomju Savienības niknā ienaidnieka Vinstona Čērčila plāns izraisīt karu starp PSRS un Vāciju. Staļins prātoja, ka pēc Hesa lidojuma uz Skotiju, šī sazvērestība bija izstrādāta vēl sīkāk.[42]

Padomju provokācija

Lai gan pēdējos gados vēstures literatūrā britu provokācijas koncepcija ir bijusi samērā aktuāla, teju vai pretēju versiju savos darbos aizstāv austriešu vēsturnieks Ernsts Topičs, kurš norāda, ka tieši Staļins, nevis Lielbritānija, ir nodarbojies ar provokatīvu darbību. Proti, Topičs uzskata, ka Staļins tīšuprāt ir vēlējies, lai Padomju Savienība kļūtu par Vācijas kara upuri, jo tādā veidā viņam Hitleru būtu izdevies padarīt par galveno agresoru, kas nodrošinātu Maskavai iespēju iecerēto karu iztēlot kā atbildi uz vācu iebrukumu un nodrošināt tai daudzu tautu un valstu atbalstu.[32] Bez tam šim viedoklim sameklēt apstiprinājumu nav īpaši grūti, jo vizītes laikā Berlīnē 1940. gada novembrī padomju ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs centās panākt, lai Vācija "atdotu" Padomju Savienības ietekmes sfērā Somiju, Rumāniju, Bulgāriju un Turciju. Nav šaubu, ja Berlīne tam būtu piekritusi, Eiropā sāktu dominēt Padomju Savienība, bet Vācijas rīcības brīvība kļūtu arvien stipri ierobežotāka.[32] Savukārt britu vēsturnieks Ričards Overijs uzskata, ka par spīti dažādām autoru versijām, Staļina oficiālā nostāja 1941. gada maijā un jūnijā palika nemainīga, nostājoties pret jebkādām darbībām, kas varētu provocēt vācu atbildes triecienu, iekams Sarkanā armija līdz 1942. gadam nav gatava cīņām. To pierāda fakts, ka teju visu padomju robežu garumā no Maskavas nāca pavēles izvairīties no provokatīviem priekšdarbiem, lai tādējādi neizaicinātu Vācijas agresiju pret Padomju Savienību. Līdz ar to, pēc Overija domām, Padomju Savienība vēlējās nevis izprovocēt Vāciju uz tiešu karadarbību, bet drīzāk iegūt pēc iespējas vairāk labumu, ko tai sniegtu karadarbība, kas tiktu turēta atstatumā no padomju zemes. Ne velti toreizējais Augstākās padomes ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs, Andrejs Ždanovs, uzsvēra, ka ir iespējams izmantot pretrunas starp imperiālistiem, lai paplašinātu sociālisma pozīcijas.[43]

Preventīvais karš

Fīrers rīkojas pilnīgi pareizi, uzbrukdams [Padomju Savienībai] tagad, jo pretējā gadījumā, ja to nedarītu mēs, tad krievi noteikti uzbruktu mums.[44]

Joahims fon Ribentrops, Vācijas reihsministrs

Visbeidzot viena no galvenajām koncepcijām, kas vēstures literatūrā ir ieguvusi zināmu ievērību, ir tā sauktā preventīvā kara ideja, kura savu popularitāti ieguva 20. gs. astoņdesmitajos gados. Tā, piemēram, pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, Hitlers bija uzsvēris, ka "ja redzu, ka mans pretinieks ir pacēlis šauteni, es negaidīšu, kad viņš nospiedīs gaili, bet labāk to izdarīšu pirmais".[45] Līdz ar to šādi, iespējams, Hitlers vēlējās postulēt faktu, ka viņam ir izdevies dot apsteidzošu triecienu Padomju Savienībai, kas agrāk vai vēlāk būtu uzbrukusi Vācijai. Lai gan sākotnēji šis apgalvojums varētu likties maz ticams, tomēr diskusijās izteikto vēsturnieku viedokļu spektrs ir samērā plašs, kur pēdējos gados parādās arvien jaunas grāmatas, kurās vairāk vai mazāk tiek atspoguļots tas, ka Padomju Savienība negatavojās aizsardzības , bet gan uzbrukuma karam pret Vāciju un visu Eiropu.[46] Šajā gadījumā viens no aktīvākajiem autoriem, kas izvirza domu par to, ka Staļins ir gatavojies 1941. gada vasarā uzbrukt Vācijai, ir Viktors Suvorovs, kurš savā darbā "Ledlauzis" apgalvo, ka Staļins ir ticis apsteigts tādēļ, ka Hitlers ir uzzinājis par viņa plāniem un apsteidzoši sācis operāciju "Barbarosa".[47]

Šīs koncepcijas piekritējiem patīk atsaukties uz vienu konkrētu Staļina runu, kas tika nolasīta neilgi pirms Vācijas iebrukuma Padomju Savienībā. Proti, 1941. gada 5. maijā Sarkanās armijas militāro akadēmiju absolventu priekšā Staļins uzstājās ar runu, kas ilga teju četrdesmit minūtes. Taču kopš 1935. gada tā bija tikai otrā reize, kad padomju diktators izvēlējās ko tādu darīt. Tomēr šoreiz runa bija daudz nopietnāka, tādēļ padomju valdība to noturēja lielā slepenībā. Līdz ar to daudzi mūsdienu vēsturnieki izvēlas pieturēties pie apgalvojuma, ka tieši šī slepenā runa vēstīja par gaidāmo karu ar nacistisko Vāciju, kurā Staļins lika skaidri saprast, ka tagad vai nekad ir iespēja likvidēt kapitālismu, kur visticamākais pretinieks ir Vācijas armija. Suvorovs atzīmē, ka tikai ap 1978. gadu padomju avotos parādījās atsauces uz šo slepeno runu. Tādējādi viņš uzdod būtiskus jautājumus, proti, kāpēc tā bija jātur slepenībā, kādēļ neviens Staļina dzīves laikā runu neatcerējās un nepublicēja, jo pēc loģikas, kad Vācija veica savu iebrukumu Padomju Savienībā, Staļinam vajadzēja uzstāties tautas priekšā un teikt: "brāļi un māsas, es taču tādu pavērsienu biju paredzējis un savus virsniekus slepus brīdinājis jau 5. maijā." Taču — nē, Staļins neatcerējās savu runu un klausītājus par lieciniekiem nepiesauca. Pēc Suvorova domām, tam varētu būt tikai viens iemesls: 1941. gada 5. maijā Staļins runāja par neizbēgamu karu ar Vāciju, bet par Vācijas uzbrukuma iespēju vispār nebija ne runas. Staļins bija iedomājies karu ar Vāciju bez vācu uzbrukuma PSRS, bet ar kaut kādu citu kara scenāriju.[48] Turklāt līdzīgās domās ir arī krievu vēsturnieks Konstantīns Pļešakovs, kurš norāda, ka maijā un jūnijā neuzkrītoši tika iesaukti teju 800 000 rezervisti, kur līdz jūlija mēnesim pie Padomju Savienības rietumu robežas bija plānots sakoncentrēt vismaz septiņas jaunas armijas. Arī visām karaskolām tika dota pavēle šajā gadā mācības beigt agrāk, lai jaunos leitnantus varētu nosūtīt uz rietumiem.[49]

No šāda viedokļa, Hitlers acīmredzot neapzinājās, ka viņam bija paveicies, uzsākot preventīvu karu pret Padomju Savienību 1941. gada 22. jūnijā, jo, ja operācija "Barbarosa" tiktu pārcelta vēl vismaz par vienu mēnesi, tad, iespējams, Trešais reihs sabruktu krietni ātrāk. Suvorovs atzīmē, ka šo faktu pamazām apstiprina mūsdienās iznākušie padomju militārpersonu memuāri un arhīvu dokumenti, kas lielākoties norāda uz 1941. gada 6. jūliju kā Padomju Savienības uzbrukuma datumu Vācijas okupētajai Eiropai. No šāda pieņēmuma Suvorovs secina, ka komunistiskā Padomju Savienība bija gatava karam un, ka, pateicoties nelielam veiksmes faktoram, Vācijai to izdevās apsteigt tikai par nieka 14 dienām. Līdz ar to, ja Hitlers atkārtoti būtu atlicis iebrukumu Padomju Savienībā, tad visticamāk, ka jau jūlijā sākumā sekotu padomju invāzija Viduseiropā, pēc kuras Sarkanajai armijai vajadzētu izskatīties kā Eiropas "atbrīvotājai". Interesants ir arī fakts, ka viens no padomju armijas ģenerāļiem Semjons Ivanovs vēlāk atzīmēja, ka "vācu karaspēkam izdevās mūs apsteigt burtiski par divām nedēļām".[50] Lai gan pie šāda paša viedokļa pieturas arī jau pieminētais Nikolajs Pļešakovs, viņš šajā jautājumā ir piesardzīgāks, norādot, ka arhīvos vēl nevienam nav izdevies atrast neapstrīdamus pierādījumus, kas plānoto padomju uzbrukumu ļautu identificēt ar kādu konkrētu datumu, ko būtu parakstījis pats Staļins. Tomēr, pēc autora domām, jaunās liecības rāda, ka padomju tautas vadonis tā plānošanu uzsāka jau 1940. gada vasarā un cerēja sākt uzbrukumu divus gadus vēlāk. Šādu izteikumu Pļešakovs pamato ar faktu, ka Staļins nešaubījās, ka kādu dienu Hitlers savu plēsonīgo skatienu pavērsīs arī pret Padomju Savienību, taču, pēc Staļina domām, tam nevajadzēja notikt līdz 1942. gada pavasarim, iekams Lielbritānija nebija nospiesta uz ceļiem. Vārdu sakot, viņš ticēja, ka Vācijas ģenerālštābs nepieļaus savai valstij karot divās frontēs, kā tas savulaik bija noticis Pirmajā pasaules karā.[51]

En otros idiomas
беларуская: План Барбароса
беларуская (тарашкевіца)‎: Плян Барбароса
Bahasa Indonesia: Operasi Barbarossa
Кыргызча: «Барбаросса»
Bahasa Melayu: Operasi Barbarossa
norsk nynorsk: Operasjon Barbarossa
srpskohrvatski / српскохрватски: Operacija Barbarossa
Simple English: Operation Barbarossa
slovenščina: Operacija Barbarossa
татарча/tatarça: Barbarossa operatsiäse
oʻzbekcha/ўзбекча: Barbarossa rejasi